Blokādes
Medicīnā par blokādēm devē atsāpinošo un/vai pretiekaisuma preparātu ievadīšanu sāpju vietā vai perifērā nerva zonā.
Blokāde mazina iekaisumu injekcijas vietā, remdē sāpes un mazina reflektoro muskuļu spazmu.
Blokādes tiek plaši lietotas akūtu un hronisku sāpju ārstēšanā. Pareiza un laicīga blokāde ievērojami samazina sāpes un nepieciešamību pēc pretsāpju līdzekļiem, ievērojami samazina akūtu sāpju hronizācijas risku.
Blokāžu veidi:
1. Centrālā neiroaksiālā blokāde – zāles tiek ievadītas vietā, kas atrodas tieši blakus centrālajai nervu sistēmai. Šajā grupā tiek iekļautas epidurālās blokādes, nervu sakņīšu blokādes un spināla atsāpināšana, ko plaši izmanto ķirurģijā, sāpju mazināšanai dzemdību laikā, kā arī akūtu un hronisku sāpju sindromu ārstēšanā. Algoloģijā šos blokus lieto nervu saspiešanas izraisīto saknīšu sāpju ārstēšanā, kā arī hronisko sāpju ārstēšanā, ko izraisa mugurkaula kanāla sašaurināšanās (stenoze). Šāda veida blokādi ieteicams veikt, izmantojot rentgena vai ultraskaņas kontroli. Šo blokāžu veikšana bez vizuālas kontroles (aklā ceļā) nevar garantēt izpildes precizitāti un draud ar nopietnām komplikācijām, īpaši mugurkaula kakla un krūšu kurvja daļā.
2. Perifēro nervu blokāde.
Šājā gadījumā zāles tiek ievadītas audos, kas atrodas tieši ap nervu. Perifēro nervu blokādi plaši lieto tādos patoloģiskos stāvokļos, kad nervs ir saspiests ar apkārtējiem audiem. Piemēram, mediāna nerva blokāde karpālā kanāla sindroma gadījumā, pakauša nervu bloki pakauša neiralģijas gadījumā. Parasti, veicot šādas blokādes ārsti izmanto ultraskaņas kontroli, lai pēc iespējas precīzāk ievadītu medikamentus. Ultraskaņas kontroles izmantošana ievērojami samazina nervu un asinsvadu bojājumu risku.
3. Infiltrācijas blokāde.
Medikamentus ievada tieši iekaisuma un sāpju avotā. Piemēram, trigera punktu blokāde miofasciālo sāpju sindroma gadījumā, lokāla blokāde sinoviāla maisiņa dobumā (subakromiāls bursīts), blokāde cīpslu rajonā (tenisa elkonis). Šāda veida blokādes efektīvi mazina iekaisumu un sāpes, palielina kustību apjomu, kā arī ievērojami paātrina atveseļošanos.
4. Intraartikulāra (iekšlocītavas) blokāde.
Šajos gadījumos zāles tiek ievadītas locītavas dobumā. Galvenās indikācijas intraartikulārām blokādēm ir hroniskas slimības, kas izraisa deģeneratīvas izmaiņas locītavu audos – artrozes. Papildus pretsāpju un pretiekaisuma preparātiem, lielo locītavu dobumos bieži ievada hialuronskābes preparātus. Šīs zāles kompensē iekšlocītavas šķidruma deficītu, uzlabo kaulu locītavu virsmu slīdēšanu, mazina sāpes locītavā un palēnina skrimšļa audu noārdīšanas procesu.
5. Diagnostika blokāde.
Šāda veida blokādi izmanto, lai apstiprinātu vai izslēgtu slimības diagnozi. Diagnostiskos nolūkos zāles injicē iespējamā sāpju avota zonā. Būtisks sāpju samazinājums (vai pilnīga izzušana) ļauj apstiprināt provizorisko diagnozi. Tas ļauj sastādīt slimības ārstēšanai atbilstošu ārstēšanas plānu. Piemēram, starpskriemeļu locītavu inervējošo nervu blokāde.
6. Kontraindikācijas blokādēm:
Septiskie stāvokļi.
Alerģija pret blokādēm izmantojamām zālēm.
Asinsreces traucējumi.
Infekcija blokādes rajonā.
Smagie psihiskie traucējumi.
Smaga sirds vai plaušu mazspēja.
7. Iespējamās komplikācijas:
Alerģiskas reakcijas.
Asinsvadu, nervu bojājumi.
Asiņošana.
Infekcijas komplikācijas.
Zāļu nejauša ievadīšana asinsvadā.
Lai samazinātu iespējamo blokādes komplikāciju un blakusparādību skaitu, ļoti ieteicams izmantot mūsdienīgus vizualizācijas rīkus - ultraskaņas vai rentgena kontroli, kas ļaus veikt blokādi maksimāli efektīvi un ar minimālu komplikāciju risku.
Blokāde mazina iekaisumu injekcijas vietā, remdē sāpes un mazina reflektoro muskuļu spazmu.
Blokādes tiek plaši lietotas akūtu un hronisku sāpju ārstēšanā. Pareiza un laicīga blokāde ievērojami samazina sāpes un nepieciešamību pēc pretsāpju līdzekļiem, ievērojami samazina akūtu sāpju hronizācijas risku.
Blokāžu veidi:
1. Centrālā neiroaksiālā blokāde – zāles tiek ievadītas vietā, kas atrodas tieši blakus centrālajai nervu sistēmai. Šajā grupā tiek iekļautas epidurālās blokādes, nervu sakņīšu blokādes un spināla atsāpināšana, ko plaši izmanto ķirurģijā, sāpju mazināšanai dzemdību laikā, kā arī akūtu un hronisku sāpju sindromu ārstēšanā. Algoloģijā šos blokus lieto nervu saspiešanas izraisīto saknīšu sāpju ārstēšanā, kā arī hronisko sāpju ārstēšanā, ko izraisa mugurkaula kanāla sašaurināšanās (stenoze). Šāda veida blokādi ieteicams veikt, izmantojot rentgena vai ultraskaņas kontroli. Šo blokāžu veikšana bez vizuālas kontroles (aklā ceļā) nevar garantēt izpildes precizitāti un draud ar nopietnām komplikācijām, īpaši mugurkaula kakla un krūšu kurvja daļā.
2. Perifēro nervu blokāde.
Šājā gadījumā zāles tiek ievadītas audos, kas atrodas tieši ap nervu. Perifēro nervu blokādi plaši lieto tādos patoloģiskos stāvokļos, kad nervs ir saspiests ar apkārtējiem audiem. Piemēram, mediāna nerva blokāde karpālā kanāla sindroma gadījumā, pakauša nervu bloki pakauša neiralģijas gadījumā. Parasti, veicot šādas blokādes ārsti izmanto ultraskaņas kontroli, lai pēc iespējas precīzāk ievadītu medikamentus. Ultraskaņas kontroles izmantošana ievērojami samazina nervu un asinsvadu bojājumu risku.
3. Infiltrācijas blokāde.
Medikamentus ievada tieši iekaisuma un sāpju avotā. Piemēram, trigera punktu blokāde miofasciālo sāpju sindroma gadījumā, lokāla blokāde sinoviāla maisiņa dobumā (subakromiāls bursīts), blokāde cīpslu rajonā (tenisa elkonis). Šāda veida blokādes efektīvi mazina iekaisumu un sāpes, palielina kustību apjomu, kā arī ievērojami paātrina atveseļošanos.
4. Intraartikulāra (iekšlocītavas) blokāde.
Šajos gadījumos zāles tiek ievadītas locītavas dobumā. Galvenās indikācijas intraartikulārām blokādēm ir hroniskas slimības, kas izraisa deģeneratīvas izmaiņas locītavu audos – artrozes. Papildus pretsāpju un pretiekaisuma preparātiem, lielo locītavu dobumos bieži ievada hialuronskābes preparātus. Šīs zāles kompensē iekšlocītavas šķidruma deficītu, uzlabo kaulu locītavu virsmu slīdēšanu, mazina sāpes locītavā un palēnina skrimšļa audu noārdīšanas procesu.
5. Diagnostika blokāde.
Šāda veida blokādi izmanto, lai apstiprinātu vai izslēgtu slimības diagnozi. Diagnostiskos nolūkos zāles injicē iespējamā sāpju avota zonā. Būtisks sāpju samazinājums (vai pilnīga izzušana) ļauj apstiprināt provizorisko diagnozi. Tas ļauj sastādīt slimības ārstēšanai atbilstošu ārstēšanas plānu. Piemēram, starpskriemeļu locītavu inervējošo nervu blokāde.
6. Kontraindikācijas blokādēm:
Septiskie stāvokļi.
Alerģija pret blokādēm izmantojamām zālēm.
Asinsreces traucējumi.
Infekcija blokādes rajonā.
Smagie psihiskie traucējumi.
Smaga sirds vai plaušu mazspēja.
7. Iespējamās komplikācijas:
Alerģiskas reakcijas.
Asinsvadu, nervu bojājumi.
Asiņošana.
Infekcijas komplikācijas.
Zāļu nejauša ievadīšana asinsvadā.
Lai samazinātu iespējamo blokādes komplikāciju un blakusparādību skaitu, ļoti ieteicams izmantot mūsdienīgus vizualizācijas rīkus - ultraskaņas vai rentgena kontroli, kas ļaus veikt blokādi maksimāli efektīvi un ar minimālu komplikāciju risku.