Mugurkaula kakla daļas radikulīts visbiežāk izpaužas kā sāpes mugurkaula kakla daļas nervu kairinājuma, iekaisuma vai traumas dēļ. Sāpes ir lokalizētas rokā bojājuma pusē un var būt asas, durošas, var atgādināt elektriskās strāvas triecienu. Kakla daļas radikulīts un kakla daļas radikulopātija nav sinonīmi. Kakla radikulopātijas gadījumos ir objektīvas jušanas un/vai kustību traucējumu pazīmes. Šie divi traucējumi neizslēdz viens otru un bieži pastāv vienlaikus. Kakla daļas radikulītu izraisa mugurkaula nervu kairinājums, bet termins “radikulopātija” ietver sevī arī neiroloģiskus simptomus, piemēram, jušanas un/vai kustību traucējumus. Šie divi traucējumi var pastāvēt vienlaikus un tiem var būt viens un tas pats cēlonis, piemēram, starpskriemeļu atveres stenoze, diska protrūzija, infekcija, skriemeļu nobīde utt. Akūtu kakla radikulītu, ko izraisīja kakla daļas nervu iekaisums, slimības progresēšanas gadījumā var sarežģīt hroniska kakla daļas radikulopātija, kas izpaužas kā jušanas traucējumi un muskuļu spēka samazināšanās rokās.

Cēloņi

Vairumā gadījumu akūta un subakūta (6-12 nedēļas) radikulīta cēloņi ir starpskriemeļu diska protrūzija jeb trūce. Hroniska (vairāk nekā 3 mēnešus) radikulīta biežākais cēlonis ir saaugumi ap nervu saknīti un tās pastāvīgs kairinājums. Saaugumi var veidoties akūtu iekaisumu rezultātā, diska protrūzijas dēļ vai pēc operācijas.

Citi kakla daļas radikulīta cēloņi:

• mugurkaula kanāla sašaurināšanās (stenoze)
• starpskriemeļu atveres sašaurināšanās (vieta, kur nervi iziet no mugurkaula)
• spondilolistēze (skriemeļu nobīde viens pret otru)
• siringomiēlija
• ķīmijterapija vai staru terapija

Jauniem pacientiem visbiežākais kakla daļas radikulīta cēlonis ir starpskriemeļu diska protrūzija un mugurkaula nerva kairinājums. Gados vecākiem cilvēkiem radikulītu visbiežāk izraisa pārmērīga kaulu audu (tā saukto “osteofītu”) augšana vienlaikus ar starpskriemeļu diska augstuma samazināšanos, kas ir saistīts ar vecumu. Radikulīts starpskriemeļu diska protrūzijas rezultātā parasti attīstās akūti, izpaužoties ar sāpēm rokā un kaklā, ar galvas un kakla piespiedu stāvokli. Sāpes pastiprinās klepojot un šķaudot, kustību traucējumi un muskuļu atrofija attīstās vēlāk. Parasti diska protrūzijas izraisīta kakla daļas radikulīta pacientu vecums ir 30-45 gadi. Gadījumos, kad radikulītu izraisa pārmērīga kaulu audu augšana, slimība attīstās pakāpeniski. Raksturīgas ir nakts sāpes, nejutīgums un tirpšana rokās. Osteofītu izraisītam radikulītam piemīt hronisks raksturs. Paasinājumus var izraisīt vai nu pēkšņas traumas (piemēram, tā sauktā “pātagas” trauma ceļu satiksmes negadījumā), vai ilgstoša atrašanās nepareizā pozā (strādājot pie rakstāmgalda, skatoties televizoru). Bezsimptomu periodi var ilgt mēnešiem vai gadiem, ar periodiskām ļoti stipru sāpju epizodēm.

DIAGNOZE

Simptomi

Kakla daļas radikulītam parasti piemīt tādi simtomi kā sāpes kaklā un plecos, ierobežota kustību amplitūda kaklā. Sāpes var pastiprināties, pagriežot galvu un noliecoties uz priekšu. Pacienti bieži saista sāpju rašanos ar hipotermiju (gaisa kondicionēšana) vai ilgstošu nepareizu pozu (televizora skatīšanās, lasīšana, darbs pie rakstāmgalda).

Kakla daļas radikulītam piemīt:

• pēkšņs sākums
• atkarība no pozas
• sāpju paasinājums naktī

Sāpes bieži tiek pavadītas ar spiediena sajūtu, muskuļu spazmām.

Dažāda veida simptomi var parādīties kombinācijā vai atsevišķi – sāpes plecos un kaklā, parestēzijas (jušanas traucējumi), sāpes pakausī, troksnis ausīs, ģībonis, spiediena sajūta krūtīs, migrēnai līdzīgas lēkmes. . Lieli kakla skriemeļu priekšējie spondilofīti var izraisīt disfāgiju (rīšanas traucējumus), tomēr elpošanas traucējumi rodas trahejas saspiešanās dēļ un acu simptomi ir salīdzinoši reti. Līdzās iepriekš minētajiem specifiskajiem simptomiem, pacienti bieži izjūt nogurumu, aizkaitināmību, nespēju koncentrēties. Pacienti ar kakla daļas radikulopātiju bieži izjūt arī emocionālus traucējumus. Ilgstošas, stipras sāpes kaklā un rokā, kas pastāv gan dienā, gan naktī un traucē nakts miegu, ietekmē emocionālo līdzsvaru.

KLĪNISKIE IZMEKLĒJUMI

Diagnoze tiek noteikta pamatojoties uz pacienta sūdzībām, klīnisko un papildu izmeklējumu rezultātiem. Klasiskais neiroloģiskais izmeklējums ietver muskuļu spēka, refleksu un jušanas pārbaudi.

PAPILDU PĀRBAUDE

Datortomogrāfija ir informatīva, pētot kaulaudu stāvokli, taču tās iespējas ir ierobežotas mīksto audu vizualizācijā. Izvēles metode ir magnētiskās rezonanses attēlveidošana, jo tā ļauj redzēt izmaiņas starpskriemeļu diskos, muguras smadzenēs, nervu saknītēs un apkārtējos mīkstajos audos. Tomēr klīnisko diagnozi nevar balstīt tikai uz radioloģiskām atradēm! Pat masīvi osteofīti, izteikta diska augstuma samazināšanās un ciešs blakus esošo skriemeļu kontakts var izpausties tikai ar viegliem simptomiem vai vispār bez tiem. Šīs morfoloģiskās izmaiņas bieži tiek atklātas nejauši. Diagnozei ir izšķiroši tikai klīniskie simptomi.

NEIROFIZIOLOĢISKIE IZMEKLĒJUMI

Elektromiogrāfijai (EMG) ir būtiska loma mugurkaula kakla daļas nervu disfunkcijas objektivizēšanā. EMG novirzieni bieži ļauj konstatēt, piemēram, jušanas traucējumus un muskuļu atrofiju, vēl pirms parādīsies klīniskas izpausmes. EMG prasa labu kontaktu ar pacientu, brīžiem ir sāpīga un laikietilpīga. EMG nav ikdienišķa izmeklējumu metode un to veic pēc īpašām indikācijām.

DIFERENCIĀLDIAGNOZE

Kakla daļas radikulītam var būt dažādi simptomi un tā diferenciāldiagnoze nav vienkārša. Kakla daļas radikulīta diagnozi var droši noteikt tikai izslēdzot visas pārējās iespējamās slimības. Pirmkārt, jāizslēdz audzēji, infekcijas un skriemeļu lūzumi.

Sekojošie simptomi prasa tūlītēju novērtējumu un turpmākus izmeklējumus:

• pakāpeniska simptomu attīstība
• pastāvīgas sāpes neatkarīgi no galvas un kakla stāvokļa
• vecāka gadagājuma pacients
• paaugstināta ķermeņa temperatūra
• izmaiņas asins analīzēs (leikocitoze, paaugstināts EGĀ)
• rentgenogrāfiski pieradīta kaulu audu destrukcija
• traucēta gaita
• paralīze
• traumas, audzēji, infekcijas anamnēzē
• vispārīgie simptomi (slikta pašsajūta, neizskaidrojams svara zudums)

ĀRSTĒŠANA

KONSERVATĪVĀ ĀRSTĒŠANA

Siltums. Tā ir nozīmīga kakla daļas radikulīta ārstēšanas metode, īpaši akūtā stadijā. Kakla sildīšanu var veikt daudzos veidos – mīksta, silta šalle, speciālo sildošo paku aplikācijas, karsta ūdens pudele, infrasarkanā lampa u.c. Darbības mehānisms ir spazmēto muskuļu atslābināšana, lokāla saišu un periosta kairinājuma mazināšana.

Imobilizācija. Pareizi piemeklētai mīkstai kakla daļas ortozei (“apkaklei”) ir trīs terapeitiskie efekti:

• imobilizācija
• siltums
• mugurkaula kakla daļas slodzes samazināšana.

ZĀĻU ĀRSTĒŠANA

Kakla daļas radikulīta zāļu terapija ir tikai simptomātiska un tā ir veicama paralēli fizioterapijai. Nav pierādījumu, ka zāles ietekmē starpskriemeļu diska konsistenci vai tilpumu. Ņemot vērā, ka kakla daļas radikulīta klīniskās izpausmes ir saistītas ar vairākiem patoģenētiskiem mehānismiem, nav jābrinās, ka labu efektu var dot zāles ar dažādu darbības mehānismu. Izteiktu sāpju ārstēšana jāsāk ar spēcīgiem atsāpinošiem līdzekļiem. Akūtu sāpju ārstēšanā ir ieteicami NPL, bet īslaicīgi, ņemot vērā iespējamās kuņģa-zarnu trakta un sirds-asinsvadu komplikācijas. Hroniskas radikulopātijas ārstēšanai izmanto antidepresantus (amitriptilīns), pretkrampju līdzekļus (finlepsīns, gabapentīns, pregabalīns). Ja iepriekšminētie medikamenti ir neefektīgi, var ordinēt vieglos opioīdus (kodeīnu, tramadolu). Gadījumā, ja zāļu terapija ir neefektīga vai parādās slikti panesamas blakusparādības, ieteicama intervences terapija. Pirms izšķirties par ilgstošas farmakoterapijas uzsākšanu, daudzi pacienti izvēlas minimāli invazīvu terapiju, kas vērsta uz sāpju avotu, lai izvairītos no atkarības no zālēm ar nopietnām blakusparādībām. Daudzos gadījumos optimālais rezultāts tiek sasniegts kombinējot farmakoterapijas un intervences metodes.

INTERVENCES ĀRSTĒŠANA

1) Epidurālā steroīdu ievadīšana

Kakla daļas radikulīta akūtas vai subakūtas formas gadījumos ir indicēta kortikosteroīdu epidurāla ievadīšana. Plaši veiktie pētījumi ir parādījuši, ka epidurālo steroīdu ievadīšana ir ļoti efektīva akūta vai subakūta radikulīta ārstēšanā, un tā vienmēr ir veicama pirms tiek apsvērta ķirurģiska ārstēšana.

2) PRF terapija.

Impulsu radiofrekvences terapija. Randomizēti kontrolēti pētījumi parāda muguras smadzeņu kakla daļas muguras smadzeņu gangliju PRF stimulācijas efektivitāti. Pamatojoties uz pierādījumu balstītiem ieteikumiem, šīs metodes lietošana ir ļoti ieteicama hroniskas radikulopātijas gadījumos.

3) Muguras smadzeņu neirostimulācija.

Šīs metodes būtība ir elektrodu perkutāna implantācija blakus muguras smadzenēm skartā segmenta līmenī. Elektrodi tiek savienoti ar impulsu ģeneratoru, kas traucē sāpju pārvadīšanu. Šī metode var tikt izmantota, ja visas pārējās mazāk invazīvās metodes ir bijušas nesekmīgas. Šo metodi ieteicams izmantot tikai specializētos centros.

ĶIRURĢISKĀ ĀRSTĒŠANA

Ķirurģiska iejaukšanās ir indicēta izteiktas muguras smadzeņu saspiešanas gadījumā, ko pavada smags neiroloģisks deficīts. Hroniskas recidivējošas radikulopātijas ķirurģiska ārstēšana ir ieteicama tikai atsevišķos gadījumos, kad visas citas metodes nedeva rezultātus. Randomizētā pētījumā, kurā tika salīdzināta konservatīvās un ķirurģiskās ārstēšanas efektivitāte, ievērojama sāpju samazināšanās tika novērota 3 mēnešus pēc operācijas. Tomēr gadu pēc šādas ārstēšanas nebija nekādu atšķirību starp abām pacientu grupām. Tādējādi operācija ir izmantojama gadījumos, kad pastāv augsts pastāvīgu neatgriezenisku neiroloģisku deficītu risks.