Krioanalgēzija, jeb ārstēšana ar aukstuma palīdzību, ir speciāla metode, lai nodrošinātu ilgtermiņa sāpju mazināšanu. Krioanalgēzijas procesā uz laiku tiek pārtrauktas neironu un motoro nervu funkcijas nervu sistēmā, izmantojot aukstumu. Krioanalgēzija kļūst arvien populārāka metode sāpju remdēšanai. Atsāpināšana balstās uz ledus izveidotajiem kristāliem, kas iznīcina nervu šūnas, kuras pārvieto informāciju par sāpēm. Procedūras laikā nervu struktūra netiek iznīcināta pilnībā, tāpēc nervu audi var atjaunoties. Metode ir droša un minimāli invazīva. Tā ir ieteicama gadījumos, kad konservatīva ārstēšana izrādījusies neefektīva.

Visbiežāk krioanalgēziju pielieto jostas, gūžas un ceļa sāpju gadījumā. Nedaudz retāk to pielieto arī sejas nervu, augšējo ekstremitāšu, krūšu kurvja, vēdera un iegurņa sāpju gadījumā.´

Krioalagēzijas norise un priekšrocības 

Krioanalgēzijas procedūra notiek lokāli sāpju skartajā zonā, un tiek izmantota vietējā anestēzija (injekcijas veidā). Procedūras gaitā tiek veikts neliels iegriezums, kur ievada kriozondi, ko veido doba caurule ar mazāku iekšējo cauruli, un tiek pievadīta līdz  -89°C atdzesēta gāze.

Tiklīdz pacients sajūt stimulāciju maksimālo sāpju zonā, stimulāciju mazina un veic nerva piesaldēšanu. Veic 2-3 minūšu piesaldēšanas sērijas ar 30s atkausēšanas intervāliem pirms katra cikla. Pirmā piesaldēšanas cikla sākumā parasti rodas dedzinošas sāpes, kas bieži atkārtojas, taču tās pāriet aptuveni 30 sekunžu laikā. Pārējā procedūrai ir pilnīgi nesāpīga.

Krioanalgēzijas metodes priekšrocības: 

• mazinvazīva, relatīvi nesāpīga procedūra;
• augsta efektivitāte – sāpju samazināšana no 6 mēnešiem līdz pat 1 gadam;
• zemādas procedūra ar vietējo anestēziju;
• ātra atgriešanās ikdienas aktivitātēs;
• nav nepieciešama hospitalizācija;
• iespējama atkārtota izmantošana.

Vēsturiski fakti par aukstuma izmantošanu ārstniecībā

Aukstuma lietošana analgēzijai jeb atsāpināšanai ir pazīstama cilvēcei jau tūkstošiem gadu. 

Hipokrāts (460.-377. p.m.e.) atstāja mums pirmās rakstiskās liecības par ledus lietošanu sāpju atvieglošanai, aprakstot, kā senajā Grieķijā sniegu nonesa no kalniem un pielietoja brūču atsāpināšanai. 

Senās Persijas ārsts Avicenna (980.-1070. p.m.e.) aprakstīja aukstuma pielietošanu pirmsoperācijas analgēzijai.

Skotu ķirurgs, zinātnieks Džons Hanters 1777. gadā atzīmēja, ka gadījumos, kad gaiļa sekstes šūnas tika iznīcinātas ar aukstumu, sekstes pamatne bija sadzijusi bez rētošanās.

Savukārt Napoleona galvenais ārsts Žans Larē 1812. gadā ievēroja, ka pussasaluši karavīri Maskavas kaujā spēja paciest ekstremitāšu amputāciju ar nelielām sāpēm vai bez tām. 

Mūsdienu krioanalgēzijas sākums meklējams 1961. gadā, kad izveidota ierīce, kas izmantoja šķidro slāpekli dobajā caurulē, kuras gals bija izolēts, un tā bija spējīga sasniegt – 190 °C temperatūru. 

Seligs Persijs Amoils, oftalmologs un biomedicīnas inženierijas izgudrotājs no Dienvidāfrikas, 1967. g. izstrādāja vienkāršāku rokas ierīci, kurā izmantoja oglekļa dioksīdu vai slāpekļa oksīdu un varēja sasniegt -70ºC temperatūru.