Muguras sāpes
Muguras sāpes – pašas biežākās pacientu, kas vēršas sāpju klīnikā, sūdzības. Daudzi cilvēki pasaulē cieš no hroniskām sāpēm mugurkaula lejas daļā.
Hroniskas sāpes mugurkaula lejas daļā ir pats biežākais darbaspēju zaudēšanas iemesls. Par laimi, ļoti bieži muguras sāpes pāriet vai samazinās miera stāvoklī. Ja sāpes nemazinās, nepieciešams vērsties pie ārsta, lai tiktu nozīmēta ārstēšana, kā konservatīvā, tā arī invazīvā. Ķirurģiskā ārstēšana tiek pielietota diezgan reti.
Sāpes muguras lejasdaļā nozīmē, ka sāpes lokalizējas starp ribu apakšējo robežu un sēžamvietas apakšējo robežu.
Ļoti bieži sāpes, kuru iemesls atrodas muguras lejasdaļā, atstarojas kājā, dažreiz pat sasniedzot kājas pēdu. Sāpes var palielināties, noliecoties uz priekšu vai, tieši otrādi, atliecoties, sēžot vai ejot, grozoties gultā. Bieži sāpes pastiprinās šķaudīšanas vai klepošanas laikā. Visus sāpju muguras lejasdaļā iemeslus var iedalīt divās grupās: specifiskie un nespecifiskie.
Par specifiskām sāpēm (rodas apmēram 3% gadījumu) uzskata: nieru, aknu, aizkuņģa dziedzera un kuņģa patoloģijas, ļaundabīgos audzējus vai to metastāzes, mugurkaula lūzumus un tml.
Par nespecifiskām sāpēm (rodas apmēram 97% gadījumu) uzskata: starpskriemeļu disku patoloģiju, ar disku augstuma samazināšanos, ar vai bez to izvirzījuma (starpskriemeļu diska izvirzīšanās vai trūce), kas savukārt var nospiest nervu saknes, kas inervē apakšējās ekstremitātes, mugurkaula kanāla sašaurinājumu, pārciestās mugurkaula operācijas vai viena skriemeļa novirzīšanās attiecībā pret otru rezultātā, starpskriemeļu un krustu kaula un zarnkaula locītavu patoloģiju.
Nespecifiskie sāpes:
Krustu kaula un zarnkaula locītava ir nereti vien ir sāpju mugurkaula lejasdaļā iemesls. Tāpat sāpes, kas saistītas ar KKZ locītavas patoloģiju, var atstaroties gurnu zonā, cikšņos, augšstilbos un retāk pat nonāk līdz apakšstilbiem un pēdām.
Slimību, kuru iemesls ir KKZ locītava, izplatība ir pietiekami augsta. Sāpes, kuru iemesls ir KKZ locītava, rodas 15% - 30% gadījumu no visiem sāpju mugurkaula lejasdaļā gadījumiem.
Visbiežākais sāpju KKZ locītavā iemesls ir šīs locītavas osteoartrīts (artroze). Starp predisponējošiem faktoriem ir jāatzīmē trauma, skolioze, iepriekšējās mugurkaula operācijas, iegurņa lūzumi, grūtniecība un dzemdības, tā kā sievietes iegurnis ir platāks nekā vīrieša.
Bojātās locītavas diagnostikai tiek izmantotas dažādas metodes: pacienta klīniskais pētījums vai apskate, izmantojot tā saucamos provokāciju testus, rentgenogrāfijas izmeklējumus, datoru tomogrāfiju.
Diemžēl iepriekš minētās izmeklējumu metodes negarantē 100% KKZ locītavas bojājuma diagnostiku. Tāpēc diagnostikas blokāde, izmantojot vietējo anestēziju, uzskatāma par zelta standartu. Šī procedūra tiek veikta atbilstoši rentgena kontrolei pilnas sterilitātes apstākļos. Locītavas, ko mēs redzam rentgenā, iedobumā tiek ievadīts vietējais anestezējošais līdzeklis. Visbiežāk tas ir lidokaīns vai bupivakaīns. Ja pēc anestēzijas līdzekļu ievadīšanas sāpes pazūd, tad varbūtība, ka sāpju avots ir tieši šī locītava, ir tuva 100%. Šīs procedūras efekts var saglabāties 1 – 2 diennaktis.
Kad diagnoze ir apstiprināta, mēs varam pāriet pie nākamā posma – ārstēšanas. Pirms runājam par sāpju, kas saistītas ar KKZ locītavu patoloģijām, ārstēšanu, ir jāatzīmē, ka KKZ locītava ir ļoti labi inervēta. Viena locītava inervē apmēram desmit nervus. Tāpēc šo locītavu bojājuma gadījumā cilvēks izjūt ievērojamas sāpes.
Pirmais ārstēšanas etaps – konservatīvais, izmantojot nesteroīdu pretiekaisuma līdzekļus, fizioterapiju un ārstniecisko vingrošanu.
Ja konservatīvā ārstēšana nav efektīva, mēs iesakām izmantot sāpju ārstēšanas invazīvās metodes, kuras ietver pretiekaisuma medikamentu intraartikulārās injekcijas vai nervu radiofrekvenču ablāciju.
Pretiekaisuma medikamentu intraartikulāro injekciju tehnika ir līdzīga diagnosticējošās blokādes tehnikai. Radiofrekvenču ablācija – tā ir ārstēšanas metode, kuras laikā, izmantojot radiofrekvenču enerģijas vilni, tiek pārtraukta nerva funkcija. Pēc ablācijas nervs nevar pārraidīt sāpju impulsu un sāpes izzūd. Tāpat šī procedūra tiek veikta atbilstoši rentgena kontrolei pilnas sterilitātes apstākļos. Ar speciālas tehnikas un aparatūras palīdzību mēs atrodam nervus, kas atbild par locītavu sāpēm, un veicam to ablāciju.
Literatūrā Jūs varat atrast tādus jostas-krustu daļas radikulāro sāpju nosaukuma sinonīmus, kā radikulīts, saknīšu sāpes, išiass.
Gadījumā, ja radikulārās sāpes kļūst ilgstošas, var rasties radikulopātija, kad tiek novēroti apakšējās ekstremitātes jutīguma un/vai kustības funkcijas traucējumi. Visbiežāk radikulārās sāpes rodas nerva saknītes saspieduma vai iekaisuma dēļ (vietā, kur tā iziet no mugurkaula kanāla vai tā iekšpusē). Riska faktori, kas noved pie radikulāro sāpju attīstīšanās ir: liekais svars, smēķēšana, depresija, smagumu celšana, ilgstoša atrašanās saliektā stāvoklī, vibrācijas ietekme uz mugurkaulu. Visbiežākie nerva saknītes saspieduma vai iekaisuma iemesli un rezultātā radikulāro sāpju parādīšanas iemesli ir stapskriemeļu diska patoloģija un mugurkaula atveres sašaurināšanās, no kurienes nāk ārā nervs (mugurkaula kanāla sašaurināšanās). Otrais iemesls – sāpes rodas deģeneratīvu mugurkaula izmaiņu dēļ.
Runājot par radikulāro sāpju simptomiem, jāatzīmē, ka pacients izjūt spēcīgas sāpes mugurā, kas izplatās uz kājām. Sāpes mēdz būt asas, spiedošas, durošas, dedzinošas.
Radikulārās sāpes, kuru iemesls ir starpskriemeļu diska patoloģija (protrūzija, trūce, izvelvējums), palielinās, kad cilvēks liecas uz priekšu, sēž, klepo, sāpes mazinās guļus stāvoklī, dažreiz staigāšanas laikā.
Radikulārās sāpes, kuru iemesls ir mugurkaula kanāla sašaurināšanās, tieši otrādi, pasliktinās staigāšanas laikā un mazinās, kad cilvēks liecas uz priekšu vai guļ uz muguras.
Lai precīzi diagnosticētu radikulārās sāpes, tiek izmantoti klīniskie testi (pacienta apskate) un rentgenoloģiskie izmeklējumi, ieskaitot datortomogrāfiju un magnētisko kodolrezonansi. Tomēr neviena no šīm izmeklēšanas metodēm nesniedz 100% skaidrību.
Izmantojot mazinvazīvas diagnostikas procedūras, diagnozes precizitāte ir tuva 100%.
Pārejot pie radikulāro sāpju ārstēšanas, jāatzīmē, ka asas radikulārās sāpes mazinās vai pāriet bez specifiskās ārstēšanas pirmo 1-3 nedēļu laikā. Šajā laikā tiek piemērota konservatīvā terapija. Pacientam tiek nozīmēti pretsāpju, pretiekaisuma un pretkrampju preparāti, kā arī zāles, kas mazina muskulatūras spazmu. Bieži vien tiek izmantoti antidepresanti. Ja konservatīvā terapija aso sāpju vai hronisko sāpju saasināšanās gadījumā nedod efektu, ir nepieciešami mazinvazīvas procedūras, ar kuru palīdzību medikamentu ievadīšana ir vērsta sāpju avota apslāpēšanai. Visas mazinvazīvas procedūras norisinās rentgena kontrolē, izmantojot kontrasta vielu. Tāda tehnika ļauj precīzāk ievadīt medikamentus pie sāpju avota un nodrošina pacienta drošību.
Pie mazinvazīvām procedūrām, ko izmanto radikulāro sāpju gadījumā, tiek attiecināmas:
Kortikosteroīdu interlaminārā (starp skriemeļu smailajiem izaugumiem) epidurālā ievadīšana.
Kortikosteroīdu transforaminālā (starpskriemeļu atverē, no kuras iznāk nervs) epidurālā ievadīšana. To nervu saknīšu (dorsālā ganglija) stimulācija ar pulsējošu radiofrekvenci, kas atbild par sāpju impulsa nodošanu.
Kortikosteroīdu epidurāla ievadīšana ir efektīva radikulāro sāpju ārstēšanas metode. Epidurālā telpa ir telpa starp mugurkaula smadzeņu apvalkiem, kur atrodas nervu sākumi (saknītes), kas inervē apakšējās ekstremitātes. Šīs, gan interlaminārās, gan transforaminālās metodes efektivitāte balstās gan uz spēcīgā pašu kortikosteroīdu efekta, gan uz tā, ka spēcīgi pretiekaisuma medikamenti tiek ievadīti tieši pie iekaisušā nerva. Šīs procedūras norisinās pilnīgas sterilitātes apstākļos un ir drošas pacientam. Tiek izmantota vietējā anestēzija. Ir pierādīts, ka kortikosteroīdu epidurālās ievadīšanas efektivitāte ir ļoti augsta. Atvieglojums vai pilnīgs atbrīvojums no sāpēm var ilgt no trim mēnešiem līdz gadam un pat ilgāk. Īpaši efektīva šī metode ir gadījumos, kad ir asas sāpes vai kad saasinās hroniskas sāpes. Agrīna kortikosteroīdu epidurālā ievadīšana nodrošina ilgstošāku un izteiktāku rezultātu. Tādēļ, ja pacientam tiek novērotas asas saknīšu sāpes vai hronisku saknīšu sāpju saasinājums, kas pirmo 2-3 nedēļu laikā nepadodas konservatīvajai ārstēšanai, ir jāizvērtē iespēja veikt šo procedūru.
Dorsālā ganglija stimulācija ar pulsējošu radiofrekvenci ir minimāli invazīva procedūra, kurā tiek izmantota radiofrekvences viļņa enerģija. Procedūra tiek veikta pilnīgas sterilitātes apstākļos, ar rentgena kontroli, kas nodrošina pacienta drošību. Galvenā indikācija šīs procedūras veikšanai radikulāro sāpju gadījumā ir hroniskas sāpes. Radiofrekvences viļņa enerģija jau sen tiek izmantota mazinvazīvajā kardioloģijā. Sāpju ārstēšanai to sāka izmantot 1950.ajos gados. Efekts stimulācijai ar pulsējošu radiofrekvenci ir tajā, ka speciāla adata, kas rada radiofrekvences vilni, tiek izvietota ļoti tuvu sāpju avotam. Ar radiofrekvences viļņa palīdzību apkārtējie audi tiek sasildīti līdz 42°С , kas nodrošina sāpju impulsa nodošanas mazināšanu pa nervu audiem un mazina iekaisumu. Efekts no šīs procedūras saglabājas no 8 mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem.
Hroniskas sāpes mugurkaula lejas daļā ir pats biežākais darbaspēju zaudēšanas iemesls. Par laimi, ļoti bieži muguras sāpes pāriet vai samazinās miera stāvoklī. Ja sāpes nemazinās, nepieciešams vērsties pie ārsta, lai tiktu nozīmēta ārstēšana, kā konservatīvā, tā arī invazīvā. Ķirurģiskā ārstēšana tiek pielietota diezgan reti.
Sāpes muguras lejasdaļā nozīmē, ka sāpes lokalizējas starp ribu apakšējo robežu un sēžamvietas apakšējo robežu.
Ļoti bieži sāpes, kuru iemesls atrodas muguras lejasdaļā, atstarojas kājā, dažreiz pat sasniedzot kājas pēdu. Sāpes var palielināties, noliecoties uz priekšu vai, tieši otrādi, atliecoties, sēžot vai ejot, grozoties gultā. Bieži sāpes pastiprinās šķaudīšanas vai klepošanas laikā. Visus sāpju muguras lejasdaļā iemeslus var iedalīt divās grupās: specifiskie un nespecifiskie.
Par specifiskām sāpēm (rodas apmēram 3% gadījumu) uzskata: nieru, aknu, aizkuņģa dziedzera un kuņģa patoloģijas, ļaundabīgos audzējus vai to metastāzes, mugurkaula lūzumus un tml.
Par nespecifiskām sāpēm (rodas apmēram 97% gadījumu) uzskata: starpskriemeļu disku patoloģiju, ar disku augstuma samazināšanos, ar vai bez to izvirzījuma (starpskriemeļu diska izvirzīšanās vai trūce), kas savukārt var nospiest nervu saknes, kas inervē apakšējās ekstremitātes, mugurkaula kanāla sašaurinājumu, pārciestās mugurkaula operācijas vai viena skriemeļa novirzīšanās attiecībā pret otru rezultātā, starpskriemeļu un krustu kaula un zarnkaula locītavu patoloģiju.
Nespecifiskie sāpes:
Krustu kaula un zarnkaula (KKZ) locītavas (art.sacroiliac).
Krustu kaula un zarnkaula locītava savieno mugurkaulu ar iegurni. Cilvēkiem ir divas locītavas – labā un kreisā. Krustu kaula un zarnkaula locītava palīdz kontrolēt iegurņa stāvokli kustību laikā.Krustu kaula un zarnkaula locītava ir nereti vien ir sāpju mugurkaula lejasdaļā iemesls. Tāpat sāpes, kas saistītas ar KKZ locītavas patoloģiju, var atstaroties gurnu zonā, cikšņos, augšstilbos un retāk pat nonāk līdz apakšstilbiem un pēdām.
Slimību, kuru iemesls ir KKZ locītava, izplatība ir pietiekami augsta. Sāpes, kuru iemesls ir KKZ locītava, rodas 15% - 30% gadījumu no visiem sāpju mugurkaula lejasdaļā gadījumiem.
Visbiežākais sāpju KKZ locītavā iemesls ir šīs locītavas osteoartrīts (artroze). Starp predisponējošiem faktoriem ir jāatzīmē trauma, skolioze, iepriekšējās mugurkaula operācijas, iegurņa lūzumi, grūtniecība un dzemdības, tā kā sievietes iegurnis ir platāks nekā vīrieša.
Bojātās locītavas diagnostikai tiek izmantotas dažādas metodes: pacienta klīniskais pētījums vai apskate, izmantojot tā saucamos provokāciju testus, rentgenogrāfijas izmeklējumus, datoru tomogrāfiju.
Diemžēl iepriekš minētās izmeklējumu metodes negarantē 100% KKZ locītavas bojājuma diagnostiku. Tāpēc diagnostikas blokāde, izmantojot vietējo anestēziju, uzskatāma par zelta standartu. Šī procedūra tiek veikta atbilstoši rentgena kontrolei pilnas sterilitātes apstākļos. Locītavas, ko mēs redzam rentgenā, iedobumā tiek ievadīts vietējais anestezējošais līdzeklis. Visbiežāk tas ir lidokaīns vai bupivakaīns. Ja pēc anestēzijas līdzekļu ievadīšanas sāpes pazūd, tad varbūtība, ka sāpju avots ir tieši šī locītava, ir tuva 100%. Šīs procedūras efekts var saglabāties 1 – 2 diennaktis.
Kad diagnoze ir apstiprināta, mēs varam pāriet pie nākamā posma – ārstēšanas. Pirms runājam par sāpju, kas saistītas ar KKZ locītavu patoloģijām, ārstēšanu, ir jāatzīmē, ka KKZ locītava ir ļoti labi inervēta. Viena locītava inervē apmēram desmit nervus. Tāpēc šo locītavu bojājuma gadījumā cilvēks izjūt ievērojamas sāpes.
Pirmais ārstēšanas etaps – konservatīvais, izmantojot nesteroīdu pretiekaisuma līdzekļus, fizioterapiju un ārstniecisko vingrošanu.
Ja konservatīvā ārstēšana nav efektīva, mēs iesakām izmantot sāpju ārstēšanas invazīvās metodes, kuras ietver pretiekaisuma medikamentu intraartikulārās injekcijas vai nervu radiofrekvenču ablāciju.
Pretiekaisuma medikamentu intraartikulāro injekciju tehnika ir līdzīga diagnosticējošās blokādes tehnikai. Radiofrekvenču ablācija – tā ir ārstēšanas metode, kuras laikā, izmantojot radiofrekvenču enerģijas vilni, tiek pārtraukta nerva funkcija. Pēc ablācijas nervs nevar pārraidīt sāpju impulsu un sāpes izzūd. Tāpat šī procedūra tiek veikta atbilstoši rentgena kontrolei pilnas sterilitātes apstākļos. Ar speciālas tehnikas un aparatūras palīdzību mēs atrodam nervus, kas atbild par locītavu sāpēm, un veicam to ablāciju.
Jostas-krustu daļas radikulārās sāpes.
Jostas-krustu daļas radikulārās sāpes ir raksturojamas ar sāpēm muguras lejasdaļā, ko pavada sāpes vienā vai abās kājās. RADIX tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „saknīte”. Saknīte ir nerva sākotnējā daļa, kas inervē apakšējās ekstremitātes. Radikulārās sāpes sastāda no 10% līdz 25% no visām sāpēm muguras lejasdaļā.Literatūrā Jūs varat atrast tādus jostas-krustu daļas radikulāro sāpju nosaukuma sinonīmus, kā radikulīts, saknīšu sāpes, išiass.
Gadījumā, ja radikulārās sāpes kļūst ilgstošas, var rasties radikulopātija, kad tiek novēroti apakšējās ekstremitātes jutīguma un/vai kustības funkcijas traucējumi. Visbiežāk radikulārās sāpes rodas nerva saknītes saspieduma vai iekaisuma dēļ (vietā, kur tā iziet no mugurkaula kanāla vai tā iekšpusē). Riska faktori, kas noved pie radikulāro sāpju attīstīšanās ir: liekais svars, smēķēšana, depresija, smagumu celšana, ilgstoša atrašanās saliektā stāvoklī, vibrācijas ietekme uz mugurkaulu. Visbiežākie nerva saknītes saspieduma vai iekaisuma iemesli un rezultātā radikulāro sāpju parādīšanas iemesli ir stapskriemeļu diska patoloģija un mugurkaula atveres sašaurināšanās, no kurienes nāk ārā nervs (mugurkaula kanāla sašaurināšanās). Otrais iemesls – sāpes rodas deģeneratīvu mugurkaula izmaiņu dēļ.
Runājot par radikulāro sāpju simptomiem, jāatzīmē, ka pacients izjūt spēcīgas sāpes mugurā, kas izplatās uz kājām. Sāpes mēdz būt asas, spiedošas, durošas, dedzinošas.
Radikulārās sāpes, kuru iemesls ir starpskriemeļu diska patoloģija (protrūzija, trūce, izvelvējums), palielinās, kad cilvēks liecas uz priekšu, sēž, klepo, sāpes mazinās guļus stāvoklī, dažreiz staigāšanas laikā.
Radikulārās sāpes, kuru iemesls ir mugurkaula kanāla sašaurināšanās, tieši otrādi, pasliktinās staigāšanas laikā un mazinās, kad cilvēks liecas uz priekšu vai guļ uz muguras.
Lai precīzi diagnosticētu radikulārās sāpes, tiek izmantoti klīniskie testi (pacienta apskate) un rentgenoloģiskie izmeklējumi, ieskaitot datortomogrāfiju un magnētisko kodolrezonansi. Tomēr neviena no šīm izmeklēšanas metodēm nesniedz 100% skaidrību.
Izmantojot mazinvazīvas diagnostikas procedūras, diagnozes precizitāte ir tuva 100%.
Pārejot pie radikulāro sāpju ārstēšanas, jāatzīmē, ka asas radikulārās sāpes mazinās vai pāriet bez specifiskās ārstēšanas pirmo 1-3 nedēļu laikā. Šajā laikā tiek piemērota konservatīvā terapija. Pacientam tiek nozīmēti pretsāpju, pretiekaisuma un pretkrampju preparāti, kā arī zāles, kas mazina muskulatūras spazmu. Bieži vien tiek izmantoti antidepresanti. Ja konservatīvā terapija aso sāpju vai hronisko sāpju saasināšanās gadījumā nedod efektu, ir nepieciešami mazinvazīvas procedūras, ar kuru palīdzību medikamentu ievadīšana ir vērsta sāpju avota apslāpēšanai. Visas mazinvazīvas procedūras norisinās rentgena kontrolē, izmantojot kontrasta vielu. Tāda tehnika ļauj precīzāk ievadīt medikamentus pie sāpju avota un nodrošina pacienta drošību.
Pie mazinvazīvām procedūrām, ko izmanto radikulāro sāpju gadījumā, tiek attiecināmas:
Kortikosteroīdu interlaminārā (starp skriemeļu smailajiem izaugumiem) epidurālā ievadīšana.
Kortikosteroīdu transforaminālā (starpskriemeļu atverē, no kuras iznāk nervs) epidurālā ievadīšana. To nervu saknīšu (dorsālā ganglija) stimulācija ar pulsējošu radiofrekvenci, kas atbild par sāpju impulsa nodošanu.
Kortikosteroīdu epidurāla ievadīšana ir efektīva radikulāro sāpju ārstēšanas metode. Epidurālā telpa ir telpa starp mugurkaula smadzeņu apvalkiem, kur atrodas nervu sākumi (saknītes), kas inervē apakšējās ekstremitātes. Šīs, gan interlaminārās, gan transforaminālās metodes efektivitāte balstās gan uz spēcīgā pašu kortikosteroīdu efekta, gan uz tā, ka spēcīgi pretiekaisuma medikamenti tiek ievadīti tieši pie iekaisušā nerva. Šīs procedūras norisinās pilnīgas sterilitātes apstākļos un ir drošas pacientam. Tiek izmantota vietējā anestēzija. Ir pierādīts, ka kortikosteroīdu epidurālās ievadīšanas efektivitāte ir ļoti augsta. Atvieglojums vai pilnīgs atbrīvojums no sāpēm var ilgt no trim mēnešiem līdz gadam un pat ilgāk. Īpaši efektīva šī metode ir gadījumos, kad ir asas sāpes vai kad saasinās hroniskas sāpes. Agrīna kortikosteroīdu epidurālā ievadīšana nodrošina ilgstošāku un izteiktāku rezultātu. Tādēļ, ja pacientam tiek novērotas asas saknīšu sāpes vai hronisku saknīšu sāpju saasinājums, kas pirmo 2-3 nedēļu laikā nepadodas konservatīvajai ārstēšanai, ir jāizvērtē iespēja veikt šo procedūru.
Dorsālā ganglija stimulācija ar pulsējošu radiofrekvenci ir minimāli invazīva procedūra, kurā tiek izmantota radiofrekvences viļņa enerģija. Procedūra tiek veikta pilnīgas sterilitātes apstākļos, ar rentgena kontroli, kas nodrošina pacienta drošību. Galvenā indikācija šīs procedūras veikšanai radikulāro sāpju gadījumā ir hroniskas sāpes. Radiofrekvences viļņa enerģija jau sen tiek izmantota mazinvazīvajā kardioloģijā. Sāpju ārstēšanai to sāka izmantot 1950.ajos gados. Efekts stimulācijai ar pulsējošu radiofrekvenci ir tajā, ka speciāla adata, kas rada radiofrekvences vilni, tiek izvietota ļoti tuvu sāpju avotam. Ar radiofrekvences viļņa palīdzību apkārtējie audi tiek sasildīti līdz 42°С , kas nodrošina sāpju impulsa nodošanas mazināšanu pa nervu audiem un mazina iekaisumu. Efekts no šīs procedūras saglabājas no 8 mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem.